Izvilkums.

Man patīk kā tu romantiski klusē. Tev starp diviem labās rokas pirkstiem iegrūsta zāle ietīta blatā papīriņā, bez filtra. Tu to lēni pieliec pie sārtajām lūpām, un ievelc piesmakušajās plaušās kārtējo dūmu vijumu. Tie iekāpj, iekaro katru plaušu stūrīti, un tad, kad ribu muskuļi savelkas, tu tos pašus dūmus kaislīgi izpūt laukā. Lūpas tu turi nemainīgi, bet roka jau nes klāt nākamo dūmu. Mēs abi pamazām pazūdam dūmu pelēkajā. Tikmēs es nespeju izprātot, kad tu beidzot sniegsies pēc skūpsat? Tev jau nevajag, tev ir dūmi, un acīm esmu es. Tu nekustīgi raugies man acīs un klusējot tu man tomēr spēj daudz pasacīt. Es atsakos no satītā dūmu brīnuma. Kam man, ja man esi tu? Turklāt tu jau neizgaisīsi dūmu pūtienos, es zinu, ka man allaž būsi tu.