Kāpēc gan cilvēkam ir tik grūti saprast, ka arī man var būt līdz kaklam un pāri. Cik gan var ar tiem zābaku zābakiem mīņāties pa manu galvu? Ja es saku, ka ir gana, tad varbūt tomēr liek man mieru uz brīdi.
Ārā kaislīgi sadanco lietus lāses. Maigi atdusas pret miesu un izlaistaliem matiem. Nav aukst, jo noklusis stiprais vējš. Var doties kaut nakts vidū kā karavīrs pār grāvjiem, purviem un laukiem. Bet man pat spēka atrastos, lai vēl tevi līdz siltumam aiznestu. Aj, nestu kaut uz rokām, bet nekad pat neiedomātos atstāt tevi vienu, nekad. Lietus nerimstas, tomēr atrodas pēdējie spēki. Bet, ja man vairs nebūs spēka vilkt mūs abus, tad mēs to kopā paliksim gaidīt rīta sauli. Mēs runāsim par bērnības zāles pļavām, par ziedošām ābelēm, par vēl zāļām ogām vecvecāku dārzos.. Mēs nebeigsim sapņot par to, ka kādreiz būs labi. Un pat, ja nebūs kā cerēts, mēs mierināsim, ka allaž mēs būsim viens otram. Kas zin, ja kārtis būtu tavā rokā, vai tu mani atstātu vienu dejot ar lietu?
No comments:
Post a Comment