Zubabibubaibe 2

Labs ir, centīšos šoreiz nedaudz garāk pastāstīt kā man iet. Saule pārāk agri riet. Katru dienu paliek neievilkti elpas vilcieni. Laiks skrien, nezin kur stāties. Dzīvi padara raibāku jaunā alerģija. Man ir alerģija pret vēsturi, pret pagātni, pret to, kas kādreiz ir bijis. Nepalīdz lētās tabletes, ko darīt? Es nezinu. Nenāk miegs vēlās nakts stundās. Nenāk miegs vispār. Dzīvojos pa pilsētu cauru nakti, mājās pārnāku agros rītos. Tad ārdu māju, dziedu līdzi bezgaumīgajām dziesmām, kas nebeidz skanēt caur vecā rādžiņa tumbām. Skaņas kvalitātei gan nav ne vainas. Izsīkušiem spēkiem dodos uz darbu. Tur spēku nemaz nevajag, vismaz ne fizisko. Emocionāli ir grūti. Ir rutīna. Rutīna ir ķēms. Rutīna ir mans vienīgais ienaidnieks. Kad neizgulējies, tad nav nemaz tik grūti, jo smadzenes ieslēdzas autopilotā; viss jau iepriekš ir darīts, vairākas reizes. Lieki sacīt, ka vīrieši padara dzīvi vēl neciešamāku. Viņi domā, ka var darīt kā grib. Viņi domā, ka es neesmu riebīga, gaida nez ko. Tas tak man uz pieres rakstīts, ka klāt labāk nenākt. Viņi neklausa. Tad lūdz, lai palīdzu, bet paši nekad neko. Vēl viņi tēlo, ka zin, kas ir sarkasms. Viņi konstanti nodarbojas ar fikcijas veidošanu. Un viņi uzskata, ka zagt auskarus ir stilīgi. Citi vēl apsaukā mani par mīļo un dārgo. Grēcinieki tādi. Neveicas ne kārtīs, ne mīlestībā. Neveicas vispār nekur. Neveicas. Punkts. Un jā, es atkal skaļi klusēju, tikai šoreiz citā frekvencē. Neesi aita, ej gulēt taču.