Man nav devīzes, un man nav kauna. Mana dvēsele ir sadedzināta sārtā - tā redzēja vairāk kā ļauts. Mēs nododam viens otru, un tā pat meklējam vainīgo. Mēs meklējam naudu netīros seifos. Tiek galēti nevainīgie vārguļi. Nav zināms mājupceļš no stacijas. Nav mājas. No stacijas dodamies uz nākamo ostu, uz nākamo pieturu. Nedomājam par sekām. Nevar tikt sveikā ar vienīgo alibi, jo draugs nodod draugu. Nosūtītas vairākas vēstules svešiniekiem. Tukšas vēstules, lai nav jābrīnās, ka atbildes nav.
Izgāžamies klasisko triku priekšnesumos. Braucam ar smalkiem auto. Pa dienu lasām kriminālromānus, bet naktīs klausāmies nebeidzamus mūzikas ritmus, skatāmies Hičkoka filmas, mācamies jaunu cīņas mākslu.. un dzeram līdz rītausmai.
Man nav kauna, jo to man nozaga tie, kurus kādreiz devēju par draugiem.
2 comments:
Sveika! Man šajā sakarā gribas ko teikt. Domāju, ka nav tāda, kas nodzīvojis līdz saviem astoņpadsmit, nebūtu ne reizi ticis draugu "apzagts". Domāju, ka dzīve ir visai ievainojoša. Mēs ievainojam un apzogam viens otru, jo neesam gana stipri, gana gudri, gana smalki jūtoši.. Taču kādā brīdī ir vērts pieņemt lēmumu, ka savā bezkaunībā, vājumā, nelaimīgumā un visas citās likstās nevainosim "apzadzējus". Ir iespējams turpināt dzīvot jēdzīgi arī draugu "apzagtam".Un šis lēmums ir svarīgs mums pašiem. Nav taču vērts ar savu dzīvi visiem "apzadzējiem" atriebties - sak': "Redzat, kā man iet, tāpēc, ka jūs mani "apzagāt"!" Pat ja kāds ir vainīgs, vainošana nav labākais laika vadīšanas veids. Lai Tev viss izdodas!
Pārprast tomēr ir cilvēcīgi. Piedošu tev. :P
Post a Comment