Viss nāk un aiziet tālumā.
Bet ne vienmēr viss sākas no gala. Ir iespēja pārtraukt ciklus, vajag tikai ļoti gribēt un izvēlēties pareizo brīdi. Varbūt pietiek latviešiem nīkt un pūt? Varbūt ir vērts saņemties?
Tu nevari nogremdēt to, kas ir mans, tu nevari atņemt to, kas man pie ādas pieaudzis klāt.
Tu nevari bērnam atņemt māti. Tu nevari manus vārdus no mutes raut laukā.
Mana valoda ir kā nasta. Citreiz smaga, nepanesama.
Bet vispatīkamāk ir, kad tā viegla kā latvja dziesma, kas ausīs kūst.
Lai kur arī esi, tai skanot var justies kā mājas.
Es esmu latvietis un mūžam latviets' palikšu.
Skries mana vālodzīte,
Pakalnu klaigātāja.
Sauks mani atkal mājās,
Pasaules staigātāju.
Tagad skan: "Viss nāk un aiziet tālumā" un "Vālodzīte"
No comments:
Post a Comment