Slīkoņi

Mākoņi sakrīt jūrā; gluži kā sapņi, kas izslīd no veselā saprāta. Nepaliek ne laika, ne mūžības. Zem okeāna dzīlēm slēpjas ekstravaganti vaļi, kas sen izmiruši. Iznīkuši, vairs neeksistē. Mēs tos esam nopirkuši, tad izmetuši. Aizmirsuši. Atvadu skūpsts vēl paliek pie stikla lapas pielāpīts. Mēs plīstam. Mēs plīstam kā vārgi bērni, kas izsalkuši maizi zog. Logiem aizsalušas rūtis, pasaule paliek gluži balta - gluži neredzama. Pagalmā spalgā balsī tiek karinātas nošu zīmes un pamācošas melodijas. Mēs dungojam no priekiem, ka rītdiena var nepienākt. Sameklēsim izdzisušo pīpi un to iekursim no jauna. Nodedzināsim savus mežus, savas mājas. Tapsim miruši, un eksistēsim savu iedomu parodijās. Eksistēsim tāpēc kā tā ir vieglāk nekā dzīvot. Būsim bezalgas putni ar vistu spārniem. Apmaldīsimies un nemūžam mums nebūs uzzināt pareizo ceļu. Tu tik dziedi tās skaistās dziesmas, jo rītdiena tiešām var nepienākt. Lai mūžīgi līst remdenas lāses, lai krīt no beztermiņa mākoņiem. Lai loka pasauli savās kontūrās. Mēs iesim peldēt, mēs iesm slīkt.