Trešā persona

Kādu rītu es pamodīšos un viss šķitīs kā sapnis. Viss tas, ko dzīvē esmu piedzīvojusi, liksies kā kaut kas ārzemju pasakā izlasīts.

Bet, ja godīgi, tad jau tagad, kad cilvēkiem stāstu, kas esmu, no kurienes nāku un caur kurieni esmu gājusi, es jūtos, ka runāju par kādu trešo personu. Es stāstu par sevi kā par kādu citu cilvēku, kuru gluži vienkārši esmu ļoti labi iepazinusi. Es atstāstu kādu nesen izlasītu grāmatu, vai filmu, kuru šobrīd rāda lielā kinoteātra mazākajā zālē. Es esmu te. Un es sevi prezentēju kā būtni, kas nu tā, starp citu kaut kur ir un kaut ko dara (vai varbūt nedara neko).
Un tad man paliek žēl par to, ka daudz, jo daudz lietu, domu un notikumu paliek nepateikti, nepierakstīti. Tas viss paliek domu vācelītē, laikam slīdot pa garajiem dzīves gaiteņiem to visu norij zemapziņa, absolūti nekas pāri nepaliek.

Kad jūtos savādi, vai kad jūtos kā vēl nekad, gribas vaicāt kādam, vai tu zini kā tas ir..? Un nereti es tā arī daru, cenšos cik vien iespējams sīki un detalizēti izstāstīt kā jūtos, un uzreiz vaicāju, vai tev ar tā ir bijis? Mani sen jau vairs nepārsteidz tas, ka neviens mani neizprot, cilvēki parasti lūr uz mani kā uz kādu, kas no citas planētas nokritis (un pa ceļam smagi apsities). Viņiem nav ne mazākās nojausmas, un līdz ar to es arī zinu, ka atrast kādu līdz-domātāju ir praktiski neiespējami. Tas izklausās visai skumji, — bet tā nav, gluži pretēji! Tas gluži vienkārši nozīmē, ka piedzīvoju ko vēl nebijušu! I feel special, and so BITE ME! Tā nu tas ir. 

Es jau tagad pārlasot kādus sava emuāra rakstus jūtos it kā lidotu cauri notikumu jūrai, tad vēl atminos kā man tanī brīdī ir gājis, kādi uztraukumi bijuši, un kādi prieki bijuši. Un, ja tā padomāju, tad saprotu cik daudz dzīvē ir bijušas neskaidrības par notiekošo, par to, kas notiks un, to kas bijis. Tik daudz dzīvē mainās sekunžu simtdaļā un rezultātā mainās visa turpmākā dzīve. Tas var būt kādas vienkāršas idejas dzimšana, vai kāds notikums vispasaules politikā. Viss tas, ko daru, balansējas uz adatas paša gala. Dzīve ir tik koša un daudzpusīga, ka ir tik viegli iedomāties par to, kā būtu, ja būtu. Dažreiz pat ir patīkami ar laivu izpeldēt cauri ideju ielejām. 

Bet visforšāk ir tad, ka es saprotu, ka dzīve ir ieslīdējusi pareizajās sliedēs. Tas, protams, nenozīmē, ka ja lietas būtu citādi, tad būti slikti, vai nepareizi; tas nozīmē, ka patreiz esmu apmierināta ar izvēlēm, ko esmu veikusi. Un, ja ir kaut kas, kas neapmierina, esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Viss ir labi, viegli, un ir arī grūti, un kopsavilkums ir visai pozitīvs. 





Un tagad, es spiedīšu publish, un varbūt kāds pat šo rakstu izlasīs, un nedod dievs, priecāsies par mani. Bet visticamāk, tas ieslīdēs nebūtībā, bet būs vismaz pierakstīts.. Kādu dienu, kad man varbūt būs skumji, es šo pārlasīšu un vismaz uz īsu brīdi būs labi. Būs prieks, un es sapratīšu, ka viss, gan labais gan sliktais, nāk un iet, dzīve konstanti mainās.