Nenogurt

Kā zvaigžņota lupata man virs galvas plešas debesu valstība. Es esmu aizkustināta. Ir vēss, piebrieduši krūšu gali un es viegli, jo viegli teku pār lauku. Kājas basas, rasa dzeļ pēdās, bet es tik gaisīgi nesos, gandrīz kā lidojumā. Man nav kurp skriet, nav laika, sen iztecējis, vai varbūt nekad tāds nemaz nav bijis. Es esmu vienīgā dambretes dāma - karaliene pati savā pļavā, un neviens man pāri nodarīt nevar. Es elsoju klusi, jo klusi; ir nogurums no nemitīgās dancošanas, bet es nevaru stāties. Es negribu stāties. Man uzsmaida mēness gaišā puse, vai tas ņirgājās, vai patiesi smaida, nezinu. Bet ko gan tas maina? Es esmu karaliene pati savā pļavā. Ir robežas, sēta laikam arī kaut kur ir, bet es nezinu cik tālu. Bieži šķiet, ka teku pa pļavu, kas ir apaļa kā lode, bez malām, bez gala.