To, ko man pasacīja pastnieks vai kaimiņu suns es paslēpšu zem spilvena. Tad kādā naktī, kad man beidzot izdosies aizmigt, es sapņošu par visu to, kas reiz tika sacīts. Mani smacēs domas par nenozagtiem bērniem un aizmirstām zvaigznēm. Es bļaušu spilvenā par to cik ļoti, ļoti man nepatīk, ka aukstās ziemas naktīs no gaisa krīt pretīgais lietus. Bet tas man neko neatbildēs. Es tajā kā ar dūres vēzienu iedzīšu asaras, bet tas neko neizpratīs. Es tam gribēšu nodarīt pāri, gribēšu uzdāvināt sāpes. Bet ko gan spilvens var just?
Īsais plikpauris pasmiesies par manis vārīto kafiju, bet es tam tik nodošu dusmīgu vērienu, kas tas būs aizgriezies prom. Man nerūp ko viņš zin, ko nezin, ko saka, vai ko domā. Man vispār ir vienalga.
Bet man patīk pilnmēnesī vazāties pa pilsētas ielām. Es iztēlojos, ka cilvēki ir sajukuši prātā, jo domā, ka asins spiediens ir uzkāpis augstu. Viņi tic, ka kaut kur kaimiņu mājā tup vilkacis un viņus vēro. Viņi paši nezin, ka vēlas būt nolaupīti.
1 comment:
Post a Comment