***

Rupjie smaidi noplakuši, svētku sajūta zudusi.
pilsētas vaibstos atgriežas drūmais smakonis.
Smagiem soļiem cauri izcirstajiem mežiem brien tukšums,
ar vien tuvāk un tuvāk pilsētai.

žēlīgās acis noraugās uz bezpersoniskajām būtnēm,
kas vienaldzīgi paslīd garām paša monotona tēlam.
sapampst tik nenozīmīgā pasaule galvas centrā,
gluži kā sasalušas, smadzenes vairs nezin kā strādāt.

ar katru sekundi smaka paliek nepanesamāka.
nodziest kāds siltuma izsalcis zāles stiebrs.
palīdzi man sameklēt ziedošo raizi,
kas liek aizmirst par izsūktajām asarām.

iespiedz man dziestošajā ausī
un sāc griezties ap savu asi, kā nesaprotamā pasaule.
esi tāds pats, bet neaizmirsti par sevi.
izvelc mani no tik saldajiem murgiem.

sūri. Vajag dzīvo atpakaļ.
viegls ziemeļvējš iepūš vēsajās dzīslās.
sīvā pilsēta pamazām atgūst savu stāju,
un kļūst spējīga stāties pretī sniegotajiem saucieniem.