Tātad. Vakardien uzcepu plānoto ābolmaizi (vai ābolkūku, sauc kā vēlies). Šķiet, ka sanāca diezgan garšīga, jo mīklu gatavoju pēc savas receptes, ne pēc mammas. Bildē gan redzēt nevar, bet mammai atnākot mājās, vidū bija iesprausta viena svecīte. Palika četrdesmit, varēju jau nopirkt tās cipara svecītes, bet spriežot pēc filmām sievietēm apaļās dzimšanas dienas nepatīk, jo mainās ne tikai otrais no dieviem cipariem, bet arī pirmais. Bija arī ideja pirkt padsmitnieka svecīti, bet kaut kā negribējās to vakaru saistīt ar kārtējo stulbo joku. tad nu bija viena maza svecīte, simboliski. Protams bija arī dāvana.
Vērtējot ne no malas šķiet, ka man virtuves darbi ne vien patīk, bet arī padodas. Tas tiešām priecē.
___________________________________________________
2 comments:
Nez, grūti spriest, vainu fočēts švaki vai tā ābolkūka izskatās tāda maziņa.. nu tāda, ka knapi man tur būtu ko mēli apslapināt :)
nē, vnk fočuks nebija pie rokas, nācās ar telefonu bildēt! :D :D
tā kā, ja nu vienīgi tev nav milzum liela mēle, tad plātsmaize bija tīri pieņemamā izmērā! ;)
Post a Comment