eglīte

mazs bērns ar spožu pēri acī raugās salatēva draudzīgajā ģīmi. Lai cik ļoti neorģināli tas būtu, tā ir taisnība. Kauns teikt, bet sirds iedegās, kad raugās uz šo prieka pilno būtni. Kāpēc tikai bērnam sirds prieku var iedzīt pat ar vismazāko sīkumu. Vai paliekot vecākiem mēs aizmirstam savas dzīves vērības. Zinu, tas nav vairs salātētis. Bet kaut kas taču ikkatram no mums ir? ir? nevaru beigt par to domāt. Negribu tecēt, ka mēs vienkārši neuzskatam dzīve svarīgu neko. Un pat, ja ir kaut, kas kas šķiet svarīgs, mēs grūžam tālāk, līdz vairs vēl tālāk nevar. Vai tiešām vairums cilvēku šajā pasaulē ir neīsti. Kā lelles, kuras būs ar smaidu sejā vienalga kad.

Es Tev nepavēlu, bet gan lūdzu. Padomā par to, kas Tev, tieši Tev varētu likt no visas sirds smaidīt kau tikai uz mirkli.

Nu jā, tikko atgriezot no latviešu skolas eglītes. Es apsolījos nākam gan neko tur vairs nemācīt, jo mazie šo pasākumu sāk uztvert visai vienaldzīgi. (un piektdienas vakaros, nu taču, nu!!!) Bet tas gan ir cits stāsts. Šodien ir svētdiena. Rīt uz skolu. Tu tik nevienam nesaki, bet pagāšnedēļ es tā arī līdz skolai netiku. Es negribēju!! tad nu tagad ir daudz darba. Es nevaru sagaidīt brīvlaiku.


Šodien arī mājās pārnāks mūsu pašu eglīte. Varbūt, ka palīdzēšu rotāt. Vēl nezinu. Bet nu es dodos! Gaišu atventi jums visiem.

PS. Visu dienu man gavā bija sarkanā rūķa cepure! :)