regimuniputāmija

Aptin šalli ap patiesību gaišo

es neesmu un
arī Tevis šeit nav
teiktu, ka man bail,
bet tad melotu smagi

ekrāna saudzējošais stikls-
izkusis
un nav vairs baudāmi ikdienas sīkumi

un, ja tomēr iespēja ir
tad tikai pāri likuma novilktajām svītrām

piedāvājumi burbuļkameru redakcijas speciālizlaidumos-
tie nav īsti,
bet savu patiesību tie vēsta,
kā jebkurš, kurš pasaulē nācis bez zināmas steigas.

sitiens,
pa raustīgo nervu vijumu-
es nezinu, vai spēšu to panest.
vai tā maz ir pareizi?

un arī tad, kad atklātā uzbrukumā klūp krūtīs pavasara aura,
es jūtu nelielu šaubu arī pašu pumpuru dvašā.
viņi jau var būt vareni,
bet cik daudz to izmantot spēj?

labi, ir zināms, ka elektrībai ir divi-
plus un mīnus
un var jau būvēt sarežģītas shēmas,
bet vai vajadzība maz ir?

man gribētos te sēdēt vēl ilgi,
ir labi starp runīgiem manikeniem,
un pasaulē spožā,
pat tik nedaudz īstā.

Bet Tu jau zini kur pats stāvi,
es vismaz ceru, ka tu nekļūsi viens no viņiem,
vai vismaz cienīgi pieturēsies,
kur pelēko realitāti pārsedz zeltītā pasaka

ja kas, es te būšu,
bet arī es pēc mājiena ņipra dodos tālāk,
uz nākamo telpu
kur var domāt un tēlot,
ka paša domas pat klausa.

es spēju savērt pērli uz auklas,
un jāmin, ka brīze nekļūst par aurojošu vēju,
jo tevis būvētās sienas pārāk lielu moku nepanesīs.