tu

tu pulsē
starp mašīnu izpūtējiem skrien tava sirds
tik prasta un sekla
tā tava sirds, kas neprātā klīst

kā kaila dvēsele
kas maldās dienas vidū pa šaurajām ielām
asinsvadi pietūkuši ar dzīvību
stājies, reiz stājies

tava niknā balss kliedz par skaļu
tu biedē, tavas acis vēsta naidu un dusmas
tavas plaukstas saldē, ne silda
atkāpies, aizgriezies

VAI

tu pulsē
starp mašīnu izpūtējiem skrien tava sirds
tik draiska un spēja
tā tava sirds, kas neprātā klīst

kā saticīgs zvirbulis
vieglie spārni tevi tur gaisā
nekad pa zemes nostūriem
paņem mani līdz

šķidrie spārni nejūt ne vēja, ne sala
harmoniskā balss liek bērnam iemigt
un tavas acis, tajās vienmēr spožums kvēl
dodamies kopā, ceļojumā